Sanskrits un latviešu valoda

Kad uzsāku sanskrita studijas, biju dzirdējis par latviešu valodas līdzību ar sanskritu. Es neesmu specializējies salīdzinošajā valodniecībā, tādēļ piedāvāšu subjektīvu komentāru par to, kādēļ man, kā latviešu valodas pratējam, ir bijis aizraujoši studēt sanskritu. Sanskrita vārdu un vārda daļu pierakstīšanai izmantošu starptautisko sanskrita transliterācijas alfabētu.

Uzsākot sanskrita studijas, uzreiz bija jūtams, ka man jāpieliek mazāk pūļu nekā citu valstu studentiem. Kaut arī jau pirmajās nodarbībās pamanīju vārdu līdzību (piemēram, “asmi” un “esmu”) un varēju tos viegli iegaumēt, šķiet, ka lielāka nozīme bija izpratnei par gramatiskajām struktūrām, kā, piemēram, locījumiem un darbības vārdu konjugēšanu. Milzīgas priekšrocības sagādāja skolas laikā latviešu valodas nodarbībās apgūtais, jo daudzus gadus biju trenējies analizēt teikumu uzbūvi un bez tālākiem paskaidrojumiem sapratu, ko nozīmē, piemēram, lokāms vai nelokāms divdabis. Jāpiebilst gan, ka pirms tam biju gadu studējis latīņu valodu, kas arī palīdzēja sanskrita apguvē.

Sanskritā patiešām ir ievērojams daudzums vārdu, kuru līdzība ar latviešu valodu ir acīmredzama. Sevišķi daudz līdzību ir ķermeņa daļu un dabas parādību apzīmējumos. Piemēram,“naktam” un “nakts”, “pādaḥ” un “pēda”, “agniḥ” un “uguns”, “vamanam” un “vēmiens”. Šādu kopīgu vārdu atpazīšana sanskrita tekstu lasīšanu atvieglo mazāk, nekā varētu cerēt, jo sanskritam raksturīgs liels sinonīmu daudzums un tēlainu apzīmējumu lietojums.  Piemēram, viegli atpazīstamā vārda “naktam” vietā biežāk lieto “rātriḥ”. Tomēr varu sanskrita pratējiem veiksmīgi uzdot tādus jautājumus kā “Kas tu esi?” (sanskritā: “Kas tvam asi?”).

Sanskrita un latviešu valodas līdzība kļūst vieglāk pamanāmas, iepazīstoties ar dažām raksturīgām skaņu pārmaiņām.

Sanskrita “ś” bieži aizstāj citu valodu “k”, kā redzams vārdos “aśma” (celms: “aśman”) un “akmens”. Sanskrita “h”, kurš izrunājams balsīgi, var aizstāt citas balsīgas skaņas, jo sevišķi “z”, kurš sanskritā izzudis. Piemēram, “vāhanam” un “vezums”. Sanskrita “ṛ” veidojies, divām skaņām saplūstot vienā patskanī, un visbiežāk atbilstošajos latviešu valodas vārdos parādās kā patskanis, kam seko r [LL1] vai l. Piemēram, “kṛmiḥ” un “ķirmis”. “R” un “l” (vai “ļ”) mija novērojama arī citos vārdos, kā, piemēram, “mūrkhaḥ” un “muļķis”. Sanskrita “j” (izruna: “dž”) parasti aizstāj citu valodu “k” vai “g”. Piemēram, darbības vārda sakne “jval” (izruna: “džval”), kas apzīmē kvēlošanu.

Ar latviešu valodu ir radniecīgi arī virkne plaši zināmu sanskrita vārdu. Piemēram, vārds “nirvānam” atvasināts no darbības vārda saknes “vā” (pūst), no kuras atvasināts arī vārds “vāyuḥ” (“vējš”). Latviešu valodā šāds darbības vārds ar nozīmi “pūst” ir zudis. Vārds “Himalaji” (sanskritā: “himālayaḥ”) nozīmē “sniega mājoklis”. Šī salikteņa pirmais vārds “himam” atbilst latviešu valodas vārdam “ziema”, taču nozīmē drīzāk “sniegs” vai “sals”. Sanskritā  ir arī vīriešu dzimtes vārds “himaḥ”, kas apzīmē ziemu. Vēl var minētu vārdu “avatāraḥ”, kas atvasināts no saknes “tṝ” (pārcelties pāri, šķērsot), ar kuru apzīmē ūdens tilpnes šķērsošanu. No tā ekvivalenta, šķiet, atvasināts arī latviešu valodas vārds “tilts”. Sanskritā priedēklis “ava” apzīmē lejup vērstu kustību, tādēļ vārds “avatārs” saistīts nevis ar upes šķērsošanu, bet dievišķas būtnes nolaišanos no debesīm. Kā zināms, arī vārds “yogaḥ” jeb joga ir radniecīgs ar latviešu valodas “jūgs”.

Šīs līdzības gan diez vai nozīmē, ka latviešu valodai būtu kāda īpaša saikne ar sanskritu, bet tikai to, ka baltu valodas saglabājušas ārkārtīgi daudz arhaisku elementu gan gramatikas, gan leksikas ziņā. Daudzi no iepriekš minētajiem vārdiem atrodami arī citās indoeiropiešu valodās. Latviešu leksikas senatnīgums jau iepriekš dokumentēts Konstantīna Karuļa “Etimoloģijas vārdnīcā”, kurā daudzi latviešu valodas vārdi salīdzināti ar rekonstruētajām indoeiropiešu pirmvalodas formām.

Sanskrita studijas ir mani mudinājušas reflektēt par latviešu valodu un saprast dažas tās īpatnības. Tradicionālā sanskrita gramatiskā analīze apraksta lielu daļu sanskrita leksikas kā atvasinātu no darbības vārdu saknēm. Šķiet, ka arī latviešu valodā ir  ļoti daudz lietvārdu, par kuriem būtu saprātīgi domāt kā par atvasinātiem no vairs neizmantotiem darbības vārdiem. Jau minēju vārdu “tilts”, ko varētu saprast kā pagātnes ciešamās kārtas divdabi no latviešu valodā izzudušas darbības vārda saknes. Vārdu “putns” varētu skaidrot kā radniecīgu ar sanskrita darbības vārda sakni “pat”, kas apzīmē krišanu vai lidošanu. Citiem vārdiem sakot, putns droši vien sākotnēji nozīmēja “lidojošais”. Šis gan nav nekāds jaunatklājums, jo līdzīgu etimoloģiju no atbilstošās indoeiropiešu pirmvalodas saknes piedāvā arī Karulis.

Latviešu valodā saglabājušies darbības vārdi, kuru saknes zudušas sanskritā. Piemēram, vārds “zelts” saistīts ar darbības vārdu “zelt”. Paturot prātā iepriekš minētās skaņu pārmaiņas (z-h un l-r),redzams, ka šim vārdam atbilst sanskrita “haritam”, kas arī apzīmē zeltu. Kaut arī izskaņa norāda, ka vārdam “haritam” būtu jābūt ciešamās kārtas pagātnes divdabim no vārdam “zelt” atbilstošas darbības vārda saknes, sanskritā šāds darbības vārds nav saglabājies. No tā, ka latviešu valodā saglabājušies elementi, kas izzuduši sanskritā, gan nevajadzētu secināt, ka latviešu valoda ir senāka par sanskritu.

Sanskrita zināšanas var palīdzēt izskaidrot arī nekārtno darbības vārdu “dot”, “būt” un “iet” konjugēšanu. Var pamanīt, ka vārds “dot” ir saglabājis saknes atkārtošanu, kas šai un dažām citām saknēm novērojama arī sanskritā. Piemēram, “dadāmi” (“es dodu”) no saknes “dā”. Šāda saknes atkārtošana novērojama arī sengrieķu valodā. Neesmu pārbaudījis, vai līdzīgu skaidrojumu piedāvā nopietni izdevumi par latviešu valodu, taču skolā par šādām arhaiskām latviešu valodas īpatnībām daudz nerunāja. Tādas vārda “būt” formas kā “esmu”, “esošs” un “esi” cēlušās no cita darbības vārda ar līdzīgu nozīmi. Atbilstošās sanskrita saknes ir “bhū” un “as”. Lai pateiktu “es esmu”, sanskritā var lietot jebkuru no šīm saknēm: “asmi” vai “bhavāmi”. Līdzīgi skaidrojama vārda “iet” pagātne (“gāja”, “gāju”). Arī šajā gadījumā sanskritā nošķir divas saknes “i” un “gā”, un jebkuru no tām var lietot, lai pateiktu “viņš iet”: “eti” vai “jagāti” (izrunā “ēti” un “džagāti”).

Ņemot vērā, ka vairums no latviešu valodas un sanskrita līdzīgajām iezīmēm atrodamas arī citās indoeiropiešu valodās, varētu vaicāt, kādēļ ir interesanti latviešu valodu salīdzināt tieši ar sanskritu.

Pirmkārt, ir fascinējoši, ka šādas līdzības atrodamas valodā, kura lietota tik tālu no Latvijas un ka šīs līdzības bieži vien ir spēcīgākas nekā ar ģeogrāfiski daudz tuvākām senajām vai modernajām Eiropas valodām.

Otrs iemesls, kādēļ sanskrita zināšanas varētu būt interesantas Latvijā, ir baltu un senindiešu mitoloģijas līdzība. Labi zināms, ka vairāki senlatviešu dievību vārdi ir radniecīgi ar vissenākajos senindiešu tekstos minēto dievību vārdiem. Piemēram, Pērkons un Pardžanja, Ūsiņš un Ašvini, Jumis un Jama. Līdz šim Latvijas zinātnē nav veikta šo mitoloģiju nopietna salīdzināšana. Balstoties citu valodnieku un ārzemju salīdzinošās mitoloģijas pētnieku darbos, Janīna Kursīte savā darbā “Latviešu folklora mītu spogulī” norāda, ka“[v]ārdu etimoloģiskā analīze diezgan bieži bija tā, kas ļāva nolobīt jaunāku priekšstatu uzslāņojumu no folkloras tekstiem” (5. lpp.), kā arī salīdzina radīšanas mītus latviešu folklorā un Rigvēdā. Kursīte salīdzina tautasdziesmās aprakstīto Pērkona un Velna cīņu ar Indras un Vritras cīņu Rigvēdā (10. lpp.). Šāds salīdzinājums, manuprāt, kļūtu vēl interesantāks, ja ņemtu vērā, ka Rigvēdā atrodams arī mazāk populārs mīts, kurā Indra uzveic citu dēmonu – Valu, kura vārdu etimoloģiski varētu saistīt ar vārdu “Velns”. Bez tam Kursīte raksta, ka“[n]eiztrūkstošs motīvs kosmogoniskajos tekstos ir Dieva un Velna cīņa” un ka “vismaz dažviet zobens [, ar kuru Dievs cērt Velnam] identificējams ar zibeni”. Šeit būtu dabiski uzdot jautājumu par Dieva un Pērkona identitāti  šajā latviešu mitoloģijas slānī. Zīmīgi, ka vārdam “Dievs” atbilstošais sanskrita vārds “Dēva”(devaḥ) tiek lietots arī kā viens no pērkona dievības Indras apzīmējumiem. Interesanti, ka, skaidrojot frāzi “devo vassati” (“Dievs līst”), kas parādās senākajos budistu tekstos pāli valodā, tradicionālie komentētāji Dēvu saprot tieši kā Paddžannu, kurš atbilst sanskrita Pardžanjam un latviešu Pērkonam. Es neesmu specializējies nedz vēdiskajā, nedz latviešu mitoloģijā. Šie nav iecerēti kā rūpīgi pārdomāti apgalvojumi, bet gan tikai norāde uz dažiem jautājumiem, par kuriem būtu interesanti padomāt.

Kaut arī latviešu tautasdziesmas pierakstītas salīdzinoši nesen, esmu pārliecināts, ka dažās no tām saglabāti daudzus gadu tūkstošu seni motīvi un ka sanskrita prasmē balstīts latviešu un senindiešu mitoloģiju un valodu salīdzinājums varētu palīdzēt labāk izprast gan latviešu mitoloģiju, gan valodu. Šādā salīdzināšanas darbā būtu vēlams ņemt vērā arī citas indoeiropiešu valodas un mitoloģijas.